Šodien parunāsim par, šķiet, sīkumu – sapuvušiem āboliem un bumbieriem. Tie, kas guļ zem kokiem un, kā daudzi domā, der tikai komposta kaudzei vai pat miskastē.
Es nekad nesteidzos tos izmest. Jo tieši tajos slēpjas mans galvenais noslēpums bagātīgai ražai. Skan dīvaini, vai ne? Bet pacietiet, es pastāstīšu līdz galam. Un jūs pats brīnīsieties, kāpēc manas dobēs katru gadu plūst dārzeņu raža.
Pateiksim godīgi – kurš nav grimsti grimstot, paceļot no zemes mīkstu, lipīgu ābolu ar tārpiņu iekšā? Parasti roka stiepjas ātri izmest, tikai lai zem kājām nekļūtu pelēkā masa. Bet es, gluži otrādi, vācu tos spainī. Jā, jā, visus līdz pēdējam! Pat visbaisākos.
Tik tikai nesteidzieties šaubīties, kāpēc man vajadzīgs? Jo tieši šeit slēpjas tas, kas pagriež augsni kājām gaisā.
Puve – tas nav ienaidnieks, bet draugs
Noslēpums ir tajā, ka sapuvušie āboli un bumbieri ir īsta zelta krātuve augsnei. Tajos pilns organisko vielu, cukuru, mitruma un mikroelementu, ko augi dievina.
Nav jābūt akadēmiķim, lai saprastu vienkāršu lietu. Viss, kas sapūs, pārvērtīsies par dzīvu ēdienu augsnei. Bet viena lieta ir salikt visu kaudzē un gaidīt pāris gadus, kamēr sapūs. Pavisam kas cits ir izmantot triku, ko es atklāju gadiem.
Es tos nesalaužu kaudzēs, nesagaidu, kad sapūst, negaidu dabas žēlastību. Es tos apraku. Tieši dobēs, kur vēlāk sēdēs dārzeņi. Un ne vienkārši “kur pagadās”, bet savādāk, vectēva manierē, kā mani mācīja vecie ļaudis. Tā ir maza noslēpuma lieta, bet tieši tā padara augsni tik mīkstu, ka lāpsta ieiet tajā kā sviestā. Jūs domājat, ka tas ir pārspīlēti? Pamēģiniet paši.
Kā tieši es apraku dobē
Daudzi domā: iemet ābolus bedrē un viss kārtībā. Bet nē. Šeit nepieciešama kārtība. Sākumā izvēlos dobi, kuru plānoju gatavot nākamajai stādīšanai.
Iedur lāpstu un izraku bedrītes. Nebiezu dziļas – ap divdesmit centimetriem, ne vairāk. Tieši šajās bedrītēs es ielieku sapuvušos ābolus vai bumbierus. Dažkārt pat sajaucu tos ar lapām vai sausu zāli, lai zeme “elpotu”.
Svarīgi nepārblīvēt vienu vietu. Labāk izkliedēt augļus pa visu dobi kā “garšvielu”, nekā mest vienā bedrē. Tad augsne vienmērīgi piesātinās ar organisko vielu, un augu saknes vēlāk atradīs barību jebkurā stūrī.
Pavasarī, kad stādāt stādiņus – vai tie būtu gurķi, kāposti, tomāti vai burkāni – tie uzreiz nonāk uz “klāta galda”. Tāpēc mani stādi vienmēr ir kupli un spēcīgi. Bet blakus kādam cits aug švaki un dzeltenīgi. Sakritība? Šaubos.
Lasi vēl: 5 darbi septembrī, lai nākamgad baudītu bagātīgu jāņogu ražu: ko izdarīt jau tagad, lai pavasarī varētu atpūsties
Un te sākas viss interesantākais…
Kam brīnās kaimiņi
Es esmu pamanījis, ka kāds iet gar manām dobēm, skatās, kā augi stāv taisnās rindās, ar resniem stiebriem un lapām, kas izskatās kā nokrāsotas zaļā krāsā. Un pirmais jautājums vienmēr ir: “Ar ko tu mēslo? Kādu mēslojumu lieto?”
Bet es tikai pasmaidu un atbildu: “Ar āboliem, bumbieriem, kas gulstas zem ābelēm.” Un te viņiem acis atveras plaši: “Kā tā?!”
Jā, tieši tā. Nekādu maisu ar ķīmiju, nekādu lieku izdevumu. Daba pati visu dod, tikai ņem. Sapuvušie augļi zemē ne tikai sapūst – tie kļūst par sava veida “krāsni”.
Kad ziemā zeme sasalst, šie atlikumi sāk darboties, izdalīt siltumu un pakāpeniski barot mikroorganismus. Pavasarī zeme jau ir piesātināta ar dzīvajām baktērijām, sēnītēm, tārpiem – visu, kas tik ļoti nepieciešams ražai. Un tas nav teorētiski, to var redzēt ar acīm.
Bet ir viens galvenais noslēpums
Es to vienmēr atstāju beigās. Jo vienkārši iemest ābolus zemē nav pietiekami. Jāzina, kur tie likt. Un te sākas īstā viltība. Es nekad nelieku kritalvu tur, kur būs sakņu dārzeņi.
Burkāni, bietes, redīsi – viņiem nepatīk organisko vielu pārpalikums, tie sāk zaroties un deformēties. Bet zem kāpostiem, tomātiem, gurķiem, ķirbjiem, kabačiem es noteikti ielieku! Un viņi atbild dāsni! Kāpostgalviņas piepildās tik, ka rokas tās nevar aptvert, gurķi aug līdz pat pirmajiem salnām, bet tomāti ir saldi kā medus.
Tātad galvenais noslēpums ir vienkāršs: neapglabāt visu pēc kārtas, bet zināt mēru un vietu. Tad katrs sapuvušais bumbieris, katrs ābols strādā jums, nevis pret jums. Tāpēc manās dobēs rodas raža, kas pārsteidz pat pieredzējušus dārzniekus.
Un ziniet, kas ir pats patīkamākais? Ka es vairs neskatos uz sapuvušajiem augļiem kā uz atkritumiem. Man tas ir dārgums, bezmaksas mēslojums, dzīvā barība, ko daba pati noliek zem kājām. Un, ja jūs izmēģināsiet šo metodi, pārliecinos, ka pēc sezonas sapratīsiet – neviena “veikala ķīmija” nevar sacensties ar šī vecā, pārbaudītā veida spēku.
Lasi vēl: Kā panākt, lai Wi-Fi mājās darbojas visur, bez dārgu pastiprinātāju pirkšanas
Tātad iznāk, ka sapuvušie āboli un bumbieri nav atkritumi, bet garantija ražai. Pamēģiniet. Un kaimiņi arī sāks jums brīnīties.
